Domas par veselības stratēģiju

Man liekas pareizi, ja lielas valsts vai sabiedrības iniciatīvas attīstās kādā konkrētā virzienā, panākot, ka milzums daudz cilvēku, organizāciju, procesu darbojas tā, lai tiktu sasniegts kāds noteikt mērķis vai notiktu mērķtiecīga kustība. Liekas, ka veselības aprūpē šāds virziens vai stratēģija pastāv, pat neatsaucoties uz politikas dokumentiem un nezinot vai stratēģija šādā veidā ir apzināta. Mūsu valsts stratēģiju es dēvētu par „korektīvo medicīnu”, jeb pārtulkojot kādu sakāmvārdu „kamēr nav salūzis, nelabo”.

Mēs investējam daudz naudas veselības aprūpei slimnīcās; mēs pievēršam ļoti lielu uzmanību ātrajai, neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai un visu cieņu, ka šis dienests ir līmenī. Nopietni – ja ir kāda nopietna slimība, labākais veids, kā saglabāt veselību ir panākt, lai tā izskatās akūta un saukt ātro palīdzību. Cits jautājums ir tas, ka, ja tā darīs visi, tad ātrie netiks uz patiešām neatliekamām vietām, un sabruks arī šī medicīnas iespēja. Visu laiku novērst avārijas var būt dārgi. Sevišķi ilgtermiņā, ņemot vērā sabiedrību, kas noveco – tātad avāriju kļūs tikai vairāk. Veselības aprūpe pēc būtības ir incidentu balstīta.

Aspekts, kas izriet no šādas stratēģijas ir koncepcija par „ārstu, kā veselības aprūpes izolētu salu”. Proti- kamēr nav problēmu, veselības aprūpi liekam mierā. Ja rodas kāda problēma, pacients staigā pie dažādiem ārstiem (salām), kamēr atrod to speciālistu, kas apņemas viņu izārstēt. Katrs ārsts, kas to dara, veic visus nepieciešamos mērījumus, analīzes u.c. un pieņem savus lēmumus. Līdz ar to modelis, kā darboties tagad, ir privāti pazīstams dakteris ar plašu sociālo tīklu, kurš ir lietas kursā par manu veselību. Gadījumā ja ir problēmas, viņš ar personisku rekomendāciju aizsūta mani pie labākā daktera, ko viņš subjektīvi pazīst vai spēj iedomāties. Ja viņam nav padoma, sākas meklējumu un izmēģinājumu laiks, kas ir dārgs visām pusēm.

Otrs aspekts ir arvien pieaugoša šīs stratēģijas ieviešanas dārdzība. Ja apzināti cenšas vērsties tikai pret sekām, var sagaidīt, ka novārtā atstātie cēloņi radīs arvien vairāk seku un tas savukārt arvien lielākus izdevumus. Nevaru komentēt vai mēs virzāmies uz veselības aprūpes sistēmas sabrukumu, bet ir zināms, ka veselības aprūpes izmaksas 2006. gadā pieauga par apmēram 25%. Ņemot vērā mediķu algas, plašās sistēmas infrastruktūras reformas un citas pozīcijas, vajadzētu būt, ka izmaksas varētu pieaugt arī nākamos gadus. Ja tas nebūs iespējams, loģiski var secināt, ka tad vai nu ārstēs ne visus, vai joprojām visus, bet arvien sliktāk.

Eksistē arī citas iespējamas stratēģijas. Piemēram, tāda, ko varētu nosaukt par preventīvo. Tas nozīmētu uzsvara pārcelšanu uz potenciālo problēmu noteikšanu un profilaksi. Protams, ka tas ir saistīts ar veselības mērījumiem, tātad datu uzkrāšanu un atbilstošu reakciju, ja nepieciešams. Tomēr,ņemot vērā, ka līdz 80% no medicīnas izdevumiem ir saistīti ar ārstēšanu hroniskajām slimībām, šāds stratēģijas pavērsiens varētu būtiski samazināt izmaksas visam kopumā. Iespējams, ka valsts līmenī būtu vērts vismaz padomāt par stratēģiju vai tās mainīšanas virzienā…