Audits – draugs nevis ienaidnieks
Audits mūsdienās lielākajai daļai cilvēku asociējas ar pasākumu, kura laikā tiks saņemta plaša kritika par padarīto, tiks atklātas kārtējās neatbilstības normatīvo aktu vai kādu labās prakses standartu prasībām un pēc audita būs jāgatavo vesela kaudzes paskaidrojumu, kāpēc noteiktas lietas tiek darītas tā un ne savādāk, un kad viss tiks vērsts par labu.
Šāda noskaņojuma rezultātā šobrīd vārdi „audits” un „auditori” noteiktos gadījumos tiek izmantoti iebiedēšanai vai citām darbībām, kuras liek cilvēkam sajusties nekomfortabli, baidīties par sava veiktā darba kvalitāti vai citā veidā izsist cilvēku no tā komforta zonas.
Tomēr audita un piesaistīto auditoru būtība ir pavisam savādāka, tā nav vērsta uz kādas puses sodīšanu, kratīšanu ar pirkstu sakot „kā jūs vispār šādi varat strādāt” vai citu sodu mēru piemērošana. Audita būtība un tās mērķis ir novērtēt situāciju un sniegt neatkarīgu skatījumu par lietām, kuru izpilde varētu tikt uzlabota, attīstība vai kā citādi pārveidota, lai nodrošinātu, ka attiecīgā organizācija kopumā uzlabo savu darbību, sasniedzot augstākus rezultātus un nodrošinot noteiktu regulējošo normu prasības.
Audits savā veidā ir labs draugs, kas sniedz padomus un ieteikumus, no kuriem visi arī nebūt nav jāuztver kā pilnīga un neapgāžama patiesība, jo arī auditori ir tikai atsevišķas personas ar savu skatījumu un vērtējumu par lietām.
Taisnības vārdā sakot, pie radušās situācijas, kurā audits tiek uzskatīts par ienaidnieku vainīgi ir arī paši auditori un personas, kuras pasūta šos auditus. Auditori nereti uz lietām skatās ļoti formāli, neiedziļinoties kontekstā, kā rezultātā veidojas nepamatota kritika un tiek izteikti ieteikumi, kuri praktiskajā dzīvē nav ieviešami, šos ieteikumus pamatojot ar labās prakses piemēriem vai citiem nosacījumiem, kuri arī ir uzskatāmi tikai par vadlīnijām un nav pieņemami 1:1 visās dzīvēs situācijas un jomās. Tāpat arī auditu pasūtītāji parasti šos pasākumus veic ar mērķi savākt iespējami plašu negatīvo informāciju ar kuru tālāk operēt, lemjot par noteiktu darbinieku tālāko karjeras izaugsmi vai citiem nosacījumiem. Šo apstākļu rezultātā audita pasākumus pavada tumša aura, kurā cilvēki nelabprāt sniedz pilnīgu informāciju auditoram, cenšas noslēpt kādus faktus vai apzināti maldināt auditorus, tādā veidā cenšoties izvairīties no soda vai citām sankcijām. Tā rezultātā zaudētāji ir visi, audita pasūtītājs neiegūst pilnīgu faktiskās situācijas atspoguļojumu, auditējamais nevar uzlabot savu darbību realizējot iespējams ļoti vienkāršus un „nesāpīgus” pasākumus un arī auditors, kura darbs pārvēršas par cīņu ar auditējamo.
Līdz ar to jebkurai auditā iesaistītajai pusei būtu nepieciešams pārdot savu attieksmi pret auditu, un panākt, ka audits ir rīks ar kura palīdzību tiek veiktas darbības, kas uzlabo organizācijas kopējo darbību, tiek nodrošināta tā attīstība un izaugsme piemērojot attiecīgajai situācijai atbalstošākos risinājumus, nevis cenšoties ieviest lietas, kuras jau to pirmsākumos ir lemtas neveiksmei. Arī pašiem auditoriem sagatavojot savus spriedumus un ieteikumus vairāk būtu jābalstās uz praktisko situāciju, nevis teorētiski ideālajiem modeļiem un skatījumu.