Ko var iemācīt japāņu strādniekam

20gs. sākumā par japāņiem teica, ka “kaķim iemācīt lūgšanas ir vieglāk, nekā kaut ko iemācīt japāņu strādniekam”. Amerikas strādnieki tajā laikā tika raksturoti kā izglītoti, strādāt griboši un spējīgi darbinieki.

Tikai 30 gadus vēlāk amerikāņu kompānijas ar pārsteigumu atklāja, ka to tirgus daļa ir būtiski samazinājusies un to vietā ir nākuši japāņu uzņēmumi ar augstas kvalitātes produktiem par zemu cenu. 90-tajos Japāna kļūst par pasaulē lielāko valsti auto ražotāju.

Kas tur notika tāds, kas atstāja tik lielu iespaidu uz šīs valsts ekonomiku un konkurētspēju? Japāņi izveidoja sistēmu, kas ļāva pieņemt pareizākus lēmumus. Līdz ar to nodrošināja straujāku efektivitātes palielināšanu. Viņi parādīja, ka lēmumi ir vispareizākie tad, kad tie ir balstīti uz precīzu informāciju. To savukārt, var iegūt mērot un iegūstot kvalitatīvus datus. Japāņi pēc būtības saprata, ka ja kaut kas ir svarīgi, tad tas ir jāmēra!

Kāpēc japāņi nonāca līdz šai idejai? …Iespējams, ka tā bija izmisuma sajūta. Bez naudas, bez derīgajiem izrakteņiem un skaidras attīstības vīzijas, karu zaudējusī Japāna tiecās izdomāt kaut ko tādu, kas varētu to pasargāt no neatgriezeniskas nabadzības. Japāna uzklausīja kādu ASV pilsoni (E.Demings), kurš runāja vienkāršas, bet ļoti loģiskas lietas par statistiku un kvalitātes nodrošināšanu. Viņa iespaidā japāņi no 1950. līdz 1952 . apmācīja 20 000 inženierus statistiskajā kvalitātes vadībā.

Tālāk jau viss notika pavisam vienkārši – cilvēki, kuri vadīja biznesu un skaidri zināja, kā izmantot datus, to arī darīja, lai apsteigtu tos, kuri vadīja biznesu, bet lēmumus pieņēma balsoties uz sajūtām.