Par HL7

Pieminot jēdzienu „e-veselība” Latvijā, gandrīz vienmēr tiek pieminēts standarts HL7, tāpēc šeit gribu īsumā dalīties par to kas ir HL7 un ko tas dara.

HL7 ir viens no pasaulē valdošajiem veselības aprūpes nozares standartiem (kādu laiku atpakaļ rakstīju par standartiem kopumā), kas ir dominējošs ASV, un līdz ar to vislabāk saprotams tādiem IT ražotājiem kā Microsoft, Oracle vai IBM. Iespējams, ka ne bez kāda šo gigantu atbalsta standarts parādās arī mūsu e-veselības pamatnostādņu ieviešanas plānā.

Standartu veido ASV bezpeļņas ANSI akreditēta organizācija (Health Level Seven), kas atbild par datu apmaiņas, vadības un iterācijas standartiem klīniskās pacientu aprūpes jomā.

Standarts ir sens un orientēts uz hospitāļu informācijas sistēmu (HIS) datu apmaiņu t.i. gan struktūra, gan lietojumi ir vērsti uz to, kā nodot un loģiski saprotamā veidā saņemt informāciju no vienas veselības aprūpes iestādes uz otru. Daži eksperti uzskata, ka nacionāla līmeņa EHR sistēmai tas neder. Nemāku spriest.

Jāņem vērā, ka dažus gadus atpakaļ, pārejot no 2.versijas uz 3. versiju HL7 principiāli mainīja sava standarta uzbūvi un principus, turpinot atbalstīt gan iepriekšējo, gan pašreizējo versiju. Pasaulē de facto tiek lietota gandrīz tikai 2. versija, kas ir absolūti nederīga Latvijas e-veselības mērķiem, jo tiek novērtēts, ka šī versija ir ļoti nepiemērota informācijas apmaiņai starp nesaistītām iestādēm.

Standarta 3.versija, tāpat kā citi standarti par kuriem jau rakstīju, definē vienotu datu modeli klīniskajai aprūpei, sauktu par Reference Information Model vai RIM. Šī modeļa galvenā nozīme ir tāda, ka visiem dalībniekiem a priori ir skaidrs kādi dati un kādās to attiecībās ceļos apkārt. NO šī modeļa tiek atvasināta virkne citu modeļu un specifikāciju, kas nosaka lietošanas piemērus, datu tipus, scenārijus, klases un ziņojumus. Praksē datu apmaiņas kontekstā visbiežāk tiek pieminēts CDA standarts.

HL7 definē jēdzienu par „medicīnisko dokumentu”. Šo dokumentu apraksta atsevišķs standarts par Clinical Document Architecture, jeb CDA. Tas nosaka, ka medicīniskais dokuments ir fails, XML formātā, ar precīzu struktūru. Var tikt izvēlēts viens no 3 dokumenta līmeņiem, kas atšķiras ar dokumenta struktūras detalizācijas līmeni. Piemēram, pirmā līmeņa CDA dokuments sastāv no aprakstošās „galvas” un tālāk sekojošiem jebkādiem datiem (piemēram, attēla .JPG formātā vai EN 13606 arhitipa ziņojuma). Tajā pašā laikā pēdējā, trešā līmeņa CDA dokuments precīzi apraksta visus apmaināmos dokumentus atsevišķu datu vērtību līmenī. Protams iznākums ir XML dokuments.

Standartā nav ietvertas prasības par medicīniskās informācijas aizsardzību vai lietotāju autentifikāciju/autorizāciju, līdz ar to šīs lietas ir jāapraksta un jāspecificē atsevišķi.

Plusi un mīnusi.

Izplatība un vispārēja atpazīstamība ir pirmais, kas nāk prātā attiecībā. Arī tas, ka standartam ir neskaitāmas realizācijas dažādās sistēmās – tātad ne tik daudz risku par brīnumiem, kas varētu atklāties.

Nenoliedzams trūkums ir standarta versiju savstarpējā nesavietojamība. Ņemot vērā, ka v2 ir visvairāk izplatīta, daudzviet EVK var nākties sarūgtināt lielu sistēmu lietotājus, jo informācijas apmaiņu uzsākt neizdosies. HL7 standartizē tikai daļu no informācijas apmaiņas procesa, līdz ar to daudzas lietas vai nu paliek nespecificētas vai ir jāizvēlas citi standarti, kuru ietvaros to visu aprakstīt. Protams tas rada nevajadzīgu risku, ka nacionālā līmenī kaut kas neies kopā.