Problēmas apzināšanās

Turpinu tēmu par salauzto projektu. Domāju, ka šobrīd esam nonākuši pirmajā  stadijā, kas vajadzīga, lai izglābtu projektu – visas puses ir sapratušas, ka pastāv objektīva problēma.

Iespējams, ka daļa personificē problēmu ar mani – tā reizēm ir vieglāk. Iespējams, ka Izstrādātājs joprojām nav sapratis, cik ļoti viss ir slikti. Svarīgi, ka Izstrādātājs vairs neuzstāj, ka viss ir “gandrīz” kārtībā. Otra lieta, ko panācām un, kas ir tik pat svarīga – detalizējot kurš cilvēks tieši? ko darīs? cik ilgi tas aizņems? kas būs rezultāts? mēs nonācām, ka viņam vajag 2x vairāk laika nekā viņi solīja.

Manuprāt, ļoti viegli ir atzīt sakāvi beigās, jo tad var vainot ārējos apstākļus u.c., bet ļoti grūti atzīt, ka viss ir slikti projekta sākumā, kad visi rosās un viss it kā notiek. Tāpēc svarīgi, ka mēs to akceptējām un tagad mums ir grafiks, kuram es ticu, un viņi tic. Atšķirīgā situācija – tagad viņiem ir izvēle par nepatikšanām, pirms tam tās bija garantētas. Projektos ar garantētām nepatikšanām ir ļoti fatāla un nemotivējoša gaisotne un tie reti kad labi izdodas.

Šobrīd vēl nav vienota trauksmes sajūta un virzība uz mērķi, bet strauji uz to ejam. Strauji definējam ko tieši mēs gribam izdarīt un kas būs tas, ko sasniedzot mēs teiksim, ka viss ir kārtībā. Diemžēl vaļējās problēmas ar ko jārēķinās un par kurām Izstrādātājs domā, ka mēs nenojaušam: 1) Izstrādātājam ir skaidri redzama resursu nepietiekamība izdarīt to, ko viņš sola 2) Izstrādātājs nav patiess par savu pieredzi līdzīgu darbu veikšanā. Nav jēgas viņiem par to teikt tagad, jo viņi to noliegs, bet ceru, ka pietiekami ātri  nonāksim ar Izstrādātāju līdz sapratnei,  ka neatrisinot abas problēmas mēs nekur netiksim. Jābūt ļoti stūrgalvīgam un resursiem bagātam, lai gribētu projektu restartēt trešo reizi. Tas ir dārgi un apēd tik neadekvāti daudz resursu, ka reizēm lētāk ir atteikties no šāda projekta.